20.04.2016.

Patiesībā šis ir pirmais ieraksts kopš pārvākšanās. Pārvākšanās? Laikam. Tie, kas šo lasa, visticamāk jau vairāk vai mazāk par jimdo atmodu ir dzirdējuši, dzirdējuši par to, kā uz laiku pamodās Kates, Sintijas, Elzas blogs, dzirdējuši par pāreju uz vecajām mājām un jauniem sākumiem. Tagad gan, godīgi sakot, viss atkal šķiet pieklusis, tomēr, pozitīvi raugoties, jācer, ka atkal pamodīsimies, atkal rakstīsim, atkal taps nodaļas. 

Nav jau laika. Es tā arvien saku, kaut arī zinu, ka laiku izniekoju tādos daudzumos, ka pat bailīgi paliek reizēm. Tā bēdīgi paliek un tad, lai atkal izniekotu laiku, es bēdājos par to, ka izniekoju laiku. Jauks aplis.

Tomēr aprīlis tiešām šķiet skrējiens, jāpaspēj tik daudz, lai gan, paskatoties atpakaļ, var redzēt, ka kaut kas arī paspēts. Šogad vien jau esmu paspējusi būt Itālijā, paspējusi būt Zviedrijā. Impro teātra uzvaras, bet tie jau tādi ikdienas prieciņi. Lērums skolas darbu. Un tā es dzīvojos. Mazliet bezjēdzīgs ieraksts - vien par dzīvošanos, bet es jau labi sen gribēju to uzrakstīt. 

Lieta, kam tiešām ir kaut kāda struktūra un tiešāka saistība ar šo lapu, ir tas, ka joprojām nevaru izlemt, kur tad galu galā lai palieku dzīvot. Šobrīd gan tā nav sevišķi liela problēma - man tāpat nav jaunu nodaļu, ko likt kaut kur, tomēr ja un kad būs, palikt blogspot'ā vai tomēr te? Hm. Hmmm. Blogspot's tomēr arī bija mājas, kaut arī jaununzrakstītas nodaļas tajā tā arī netika publicētas. Un arī te dienasgrāmatas ieraksti bija vien reizēm, plānoto rezenciju nebija vispār. Bēdīgi, bet grāmatām laiku skola un viss pārējais tiešām atņēmis. Un kas gan būtu domājis, ka tā kādreiz notiks... Skumīgi, bet nekas, nāks vasara, nāks arī grāmatas. Daudz grāmatu.

Un par to blogspot'u - tad jau redzēs. Nāks nodaļas, nāks arī gala lēmums.

Starp citu, es šodien nopirku kedas. Vizbulīšu krāsas kedas. 

M