no fāzes, kad rakstīju, bet sacīju, ka rakstīšu vairāk, nonācu fāzē, kad nerakstīju, bet sacīju, ka rakstīšu. pašlaik nesaku, ka rakstīšu, bet gan tikai to, ka gribu rakstīt. tomēr to dažādās intonācijās nebeidzu atkārtot katrā dienasgrāmatas ierakstā, kas gan nav sevišķi bieži. 

03.01.2017.

jaunais gads.

iesāku ierakstu vecajā un pabeidzu jaunajā, bet man šķiet, ka tas tomēr ir jauki. es par šejieni atceros.

turklāt man tik tiešām ir mērķi. cauri dažādām domāšanām par dzīvi izgājuši, bet saglabājuši savu formu. gribu rakstīt. atkal pierādās  tas, ko rakstīju mazliet augstāk. re - tagad tā frāze, kad saku, ka gribu rakstīt, bet man ir sajūta, ka tūlīt, tūlīt izsperšu arī kaut ko tik muļķīgu kā solījumu rakstīt. bet vai tad slikti? man ir sajūta, ka pilna galva ar tēliem, kuriem apkārt apķepināt vārdus, lai radītu stāstus. varbūt paškritika smiesies skaļā balsī par tiem, bet tas nekas. gribu rakstīt. to arī vēlējos šeit pateikt. ielikt mazumiņu no sajūtas par mērķu piepildīšanu. nebaidīšanos. man šķiet, ka šaubas ir pašas briesmīgākās. tās veicina nevarēšanu, sevis žēlošanu, čīkstēšanu un citas lietas, kas nemaz neveicina dzīves mīlēšanu. 

vasaras sākumā rakstīju, ka man ir divas idejas. vienu biju paspējusi aizmirst, bet atcerējos. un labi, ka tā. man ir mazs idejas gabaliņš, kuru gribu pārvērst kaut kādā nebūt stāstā. ar tēliem, ar notikumiem, ar smaržu, garšu un skaņām.

lai sākas jaunais gads!