27.06.2016.

Sveiki!

Bērnībā es vienmēr ļoti satraucos, kad sapratu, ka tūlīt būs Jāņi. Likās, tās ir vasras beigas, viss, tūlīt atkal skola, ziema, tumsa. Ar laiku izrādījās, ka Jāņi ir jūnijā un tas ir vasaras pirmais mēnesis. 

Bet, ziniet, es joprojām satraucos. Neredzu, kur paliek laiks. Ātri, ātri, ātri. 

Tas ir sataucoši.

Bet es rakstu.

Pareizāk sakot, mēģinu. Reiz jau teicu, ka pirksti aizmirsuši rakstīt. Nu ja. Kā lai veido sakarīgas lietas no vārdiem? Rindiņas, stabiņi, līnijas, tukšas, skaistas līnijas. Protams, ka es gribu tā, ka jūt, ka ir. Ziniet, tā sajūta, kad skaidri var zināt, ka ir. Bet man nav. Rakstu un tā arī iet - nav. 

It kā nav jēgas sūdzēties, vienreiz jau gribēju uzrakstīt tādu nu riktīgo raudāšanas ierakstu, lai žēlotu sevi, bet sapratu, ka nu kāda jēga. Ja šķiet, ka nemāki ravēt dārzu, ka esi tizla un slinka pēc suņa, ej ravē dārzu. Nav ko raudāt, kāda jēga.

Bet šoreiz es žēlošos. Gribu.

Turklāt tas ir savādāk. Saistītāk ar šejieni, nevis to mistisko, varbūt pat nereālo pasauli tur, ārā. 

Kas gan to būtu domājis, ka vārdi var būt tik stūrgalvīgi? Labi, es it kā to zināju, bet... tagad, kad viņi no visas tiesas taisa apkārtceļus, lai tikai nevajadzētu vest tur, kur es gribu, es saprotu to stūrgalvību vēlreiz.

Nevar durt taisni, tad būs tizli. Nevar arī nezin cik ilgi luncināties ap tēmu, tā arī nepieskaroties. 

Kā var? No tiesas, es nesaprotu. Un tas mani teju vai dzen izmisumā. Es nejūtos iedvesmota darīt lietas, mēģināt, censties, šobrīd esmu čīkstule. 

Vai cilvēks var aizmirst rakstīt? 

Vai var aizmirst tos notikumu radīšanas spēju gabaliņus, kas kādreiz, iespējams, ir bijuši? 

Es jau vienmēr esmu bijusi noskaņu nevis notikumu cilvēks, bet vai var būt tā, ka vairs nemāku nu nekādi tos notikumus un kustīgās lietas noturēt pie sevis? Noskaņas - pat asās un ātrās - ir rāmas. Notikumi ne. 

Notikumi ir sasodīti sarežģīti. Nevar sausi, jo tad pārāk sausi, un nevar ar visu ko apkarināt tos, jo tad jau nevelk. Nekustās un stāv. Ak.

Re. Paraudi un pietiek. Nav tur ko daudz, jāraksta. Jāpārcieš, ka nav tā, kā gribas. Ko tad citu.

Jācenšas notvert tā sajūta, kad ir. 

m