togad ziema sākās pavisam pēkšņi

par sniegu kļuva pēdējie rudens nokrišņi

meiču, kas it kā nevainīgi caurspīdīgās blūzēs,

krāsotos smaidus vēsums lūkoja nodzēst

manas lūpas nebija zilas, bet nebija arī siltas

cerības nebija attaisnotas, bet nebija arī pieviltas

nevar jau pievilt to, kas tik vāri maz elpojis

neviens nesaka, ka cerēja - lidos reiz tvaikonis

mēs tovakar mazliet ilgāk stāvējām stacijā

sarunas jaucās ar atvadām, es mīņājos neziņā

tu sacīji, ka gribi laicīgi nokļūt vēl mājās

pamāju. aizkavēt tevi mani nepieklājās

togad ziema sākās pavisam pēkšņi

nosaluši pirksti, nenomainītu riepu slidenie švīksti

pāri galvai arvien straujāk krita sniegs

tobrīd sapratu - 

gribu, lai tieši tu esi mans nākamās nakts bezmiegs