Vai jūs varat aptvert, ka tūlīt būs Jaunais gads, ka ir pagājuši gandrīz četri mēneši kopš vasaras beigām, ka tik daudz kas, tik daudz kas paspējis notikt? Gada beigas ir slavenas ar visādiem atskatiem, statistikām, atskaitēm un "paskat, ko esam padarījuši", un arī man arvien biežāk uznāk sajūta, ka gribētos apkopot kaut kur to visu, kas tad īsti ir noticis pēdējos mēnešos. Es dzīvoju citā pilsētā, mācos citā skolā, man ir pavisam mazs, bet pavisam foršs kurss. Ir improvizācijas teātris un koris, un nu jau atpazīstamas un pat iepazītas vietas. Kas to būtu domājis, ka pāris mēnešu laikā, piemēram, "Četri balti krekli" impro dēļ būs kļuvusi par tik mīļu vietu.

Man joprojām dažreiz pietrūkst ģimnāzijas, jo tur pat tie cilvēki, kurus nepazini un ikdienā nesaveicināji un ar kuriem, iespējams, pat nebija tās labākās attiecības, bija savējie. Ģimnāzijā bija palodzes un trepes, uz kurām atsēdēts, leģendārās tualetes ar fantastisku selfiju gaismu, pagrabs un skapīši, un cilvēki, un viss, viss. Es nesaku, ka tagad būtu slikti, nē. Bet to, ka man ģimnāzijas pietrūkst, pietrūks un ka tur gribas iegriezties kaut vai tikai ciemos, gan. 

Šis gads bijis ļoti interesants. Viena no labākajām pēdējā laika vasarām. Dzimšanas diena bija martā, bet tas šķiet tik sen. Vispār gada sākums liekas simt gadu tālumā, kaut gan bija tikai janvāris. Divpadsmit mēneši. 

janvāris

gaisma spiežas plakstiņos, jo nav gulēts. pirmā skolas diena pēc brīvlaika. man sajūta, it kā es nesaprastu, kur atrodos. krāsas pārāk spilgtas, apkārt pazīstami cilvēki, bet šķiet, ka redzu pirmo reizi mūžā. laikam tā bija angļu valoda. trešā stāva vēstures klase pavisam noteikti.

februāris

no sākuma grūti atcerēties, kas vispār notika februārī. vai tiešām es tikai klīdu, zīmējot uz rokām un burtnīcu malām? celties-aiziet uz skolu-paēst-impro un/vai koris-pārāk vēlu aiziet gulēt? tomēr nē!! bija ēnu diena un žetonvakars.

"māra. tu māki spēlēt čellu?"

"nē, bet mācēšu"

un tā es žetonvakarā spēlēju čellu. ko tikai visu mēs nedarījām.

marts

braucu uz rīgu, viss vienos svētkos. tā nebija nejaušība, ka nonācu jūrmalā, tomēr kopumā šī dzimšanas diena bija viena no radikālākajām, ņemot vērā, ka parasti neesmu baigā dzimšanas dienas svinētāja.

aprīlis

koris. skola. daudz, daudz, ģimnāzijas. un daudz braukāšanas uz rīgu.
aizgāju uz savu nākamo skolu paņemt valsts olimpiādes diplomu un tad gāju taisīt bildes.
bet vispār bija arī kora skates (kādas 3 vai 4, ja nemaldos).
smiļģa muzejā var mest kūleņus uz grīdas un āgenskalna tirgū nopirkt narcises, jo tā gribas. un satikt katrīnu tatarinovu muzeja noliktavā!!

maijs
spīdēja saule, un mēs visi kā draudzīgi putniņi skrējām pie skolas bildēties. rasētājiem arī sava bilde, bet valters aizgāja no pēdējā zvana svinīgās daļas, jo vajadzēja saņemt sūtījumu.

ticiet man, nekad apbedīšanas biroja izkārtne nebija likusies tik smieklīga kā pēcpēdējā zvana naktī.  tikai pārrakstīšanās pēc.
un starp citu, maijā paspēju aiziet uz eksāmeniem bez pases.

"kāpēc jūs neejat klasē?"
"ragaine aizslēdza durvis. mēs jau bijām pie loga sarunāt, lai viņa ielaiž, bet viņa teica, ka nē"

jūnijs
pastaigā skaistā kleitā un ar puķēm. sākās vasara ar crazytown, aukstiem jāņiem, kuros skolas formā gulēt smiltīs, dzīvokli un madonas svētkiem. madonas svētkos uzdāvināju puzli, man uzdāvināja kēksu. vispār balle bija ļoti jaudīga.

jūlijs

daudz dzīvokļa. skrāpējām sienas, līdz palika baltas rokas, kājas, sejas, kakli un plaušas. tur, kur tagad virs plīts jau stāv plaukti, bija rakstīts "all u need is love". tikai nevis "love", bet ar sirsniņu. 

un es iestājos skolā!! 

augusts

septembris

dīvainas pasēdēšanas origo. viss ir jauns un savāds. braucu uz skolu ar puķkāpostu, bet iepriekšējā dienā bija aristotelis. tagad esmu daļa no universitātes.

oktobris

novembris

decembris