Jau atkal.

Bet šoreiz es esmu priecīga, jo izdomāju, ka gribu darīt. Nē, priecīga nav īstais vārds. Vienkārši gribu darīt. Tas arī lielākoties ir tas, ko gribēju pateikt, jo nakts ierakstā tā nebija. 

Lēnām čubinos, jo sapratu, ka ir... stulbi ņergāties apkārt pa pasauli, kaut ko mistiski gaidot un gribot. Tāpēc es pati sev būšu iedvesma. 

Man beidzot ir ideja.

Pareizāk sakot, pat divas, bet viena no visas tiesas un taisnības ir manējā. Īsti nezinu, par kuru no abām esmu priecīgāka, bet skaidri zinu to, ka ir savādi atkal rakstīt. 

Taču es mācos. Mācos atkal rakstīt.

Vēl pavisam tikko sapratu, ka gribu kritiku, gribu darbus ar nodaļām, varoņus ar dzīvēm, gribu to visu. Man nekad nav bijuši sevišķi ilgspējīgi darbi, kas izvilktu vairāk par pāris nodaļām, tomēr es gribu vismaz kaut ko.

Cerības. 

Apņemšanās?????

Drīzāk spītīga vēlme pierādīt sev, ka neesmu aizmirsusi, kā rakstīt, ka vēl varu to darīt. Un mazliet intereses pārņemta darbošanās.

M